Tuesday 24 April 2007

Mani sauc Rufa. Es esmu dzimusi Blekrokā Co.Louth parastajā katoļu ģimenē. Nekad agrāk man nebija saskarsmes ar Dievu un es pat nenojautu, ka tā ir iespējama. Es pazaudēju ticību baznīcai un biju pārliecināta, ka mani priekšstati par Dievu bija kļūdaini.
Kad man bija septiņpadsmit gadi, es pārcēlos uz Dublinu. Te es satiku savu mīlestību – Deivu. Mums bija māja, kurā mēs ar Deivu laimīgi dzīvojām. Kopā ar Deivu es biju 10 gadus, pēc tam mēs izšķīrāmies un mana dvēsele bija iztukšota. Es joprojām mīlēju Deivu, man bija grūti pārdot mūsu māju, ar kuru bija saistītas tik daudz atmiņu, un atgriezties Dundalkā.
Es biju domājusi, ka nevarēšu tikt galā ar šo traģēdiju, tomēr pateicoties savas ģimenes atbalstam, es tiku tai pāri.
Apmēram pēc diviem gadiem es iepazinos ar Šonu. Tas bija neticami, bet es atkal biju iemīlējusies. Mēs nopirkām māju Newry un saderinājāmies, plānojām apprecēties un veidot ģimeni. Un es atkal ielūkojos laimīgajā ģimenē.
Kad es biju sestajā grūtniecības mēnesī, Šons aizgāja bojā satiksmes negadījumā. Nav nepieciešamības stāstīt, kā es toreiz jutos, domāju, ka arī nav iespējams. Es baidījos pazaudēt savu mazuli, tāpēc arī pēc iespējas centos nedomāt par to, kas notika ar Šonu. Es centos savas bēdas paslēpt dvēseles dziļumā. Šons aizgāja bojā, bet pēc divpadsmit nedēļām man piedzima dēls – Šons. Pēc pusotra gada no mana mīļotā nāves es jutos vēl sliktāk. Es pastāvīgi apmeklēju Šona kapu un nekā nevarēju atrast mierinājumu, jo īpaši Dievā, tāpēc ka vairākus gadus biju ateiste. Man viss bija pagalam. Pēc kāda laika es sāku apmeklēt grupu, kas atbalstīja cilvēkus, kuri bija zaudējuši tuviniekus. Tikai pēc diviem gadiem man radās spēks, lai pacelt acis.
Neskatoties uz to, ka pēc Šona nāves manas attiecības ar viņa ģimeni bija labas, tās sāka pasliktināties. Galu galā es aizbarucu no viņiem uz Blekroku, atstātot mēbeļu un tehnikas lielako daļu. Es cerēju, ka šīs izmaiņas palīdzēs man, bet palika vēl sliktāk um mana vienīga vēlēšanās bija nomirt. Es pazaudēju Deivu un mūsu māju, Šonu un viņa ģimeni, māju Newry, es jutu, ka var pasliktināties arī attiecības ar manu ģimeni. Es nevarēju saprast, kāpēc tas viss notika tieši ar mani un kādā naktī es izsaucu pie Dieva. Es jautāju, kāda jēga nodzīvot tādu dzīvi, kad tu nevienam neesi vajadzīga un esi lemta paciest niecīgo eksistēšanu. Tajā laikā visa cilvēce atgrūda mani, es ienīdu pasauli un visu, kas tajā bijis. Es gribēju nomirt. Tagad man tajā grūti atzīsties, bet tolaik tā bija vienīga izeja – izbeigt manu niecīgo dzīvi. Tomēr es neko nevarēju izdarīt sava dēla dēļ. Es nevarēju sev atļaut atstāt savu dēlu par bāreni, bez tēva un mātes, man bija jārūpējās par viņu. Es nonācu strupceļā. Kad es skatos atpakaļ pagātnē, es apjēdzu, ka toreiz biju sasniegusi savas dzīves robežu, es biju izmisumā. Šis laiks bez manas iejaukšanās kļuvis par labākas dzīves pietura punktu, un esmu pārliecināta, ka tas nekad neatkārtosies.
Pirmdien mana māsa, kura apmeklēja Baptistu baznīcu, palūdza sievietes no tās, iepriekš izklāstīdama manu dzīves stāstu, lūgt Dievu par mani. Nākamajā dienā mans brālis teica, ja es gribu noticēt Dieva klātbūtnei,man pašai jāaicina Viņš savā dzīvē. Šaja pašā dienā es lūdzu Dievu teikdama: „Dievs, lūdzu, ienāc manā dzīvē”.Taisnību sakot, es jutos nedaudz muļķīgi.

Piektdien mana māsa aicināja mani kopā ar viņu aiziet uz dievkalpojumu un es nodomāju:Kāpēc gan nē”. Tajā vakarā bija divi sprediķotāji , kas runāja par Tēvu Dievu un Jezusu un nolasīja dažas lietas no Bībeles. Viņi paskaidroja, kāpēc Jezuss bija atnācis šajā pasaulē un kāpēc miris uz krusta. Sprediķotāji pierādīja, ka Dievs, ļaujot šādā veidā nomirt savam dēlam un kļūt par pasaules grēku upuri, izrādīja savu mīlestību pret cilvēkiem. Neviens nekad man nav skaidrojis Svētos rakstus tieši šādā veidā. Skolā un mesā es biju dzirdējusi tos vairākas reizes, bet nekad agrāk šī patiesība nav bijusi tik saprotama. Tā bija pirmā reize, kad uzdzirdēju īsto Jevaņģēliju, patiesību par Dievu, dzīves jēgu un savu dzīvi. Tajā pašā vakarā viens no klātesošajiem teica, ka grib Dieva priekšā atzīsties savos grēkos un, ja kāds grib viņam pievienoties, var to izdarīt tik klusi, cik vien vēlas. Šis cilvēks, teica, ka ir grēcinieks, un es savās domās piekritu viņam: es arī esmu grēciniece. Viņš atzinās, ka ļoti nožēlo par savām rīcībām. Es nodomāju, ka arī manā pagātnē ir dažas lietas, kas ir dziļi paslēptas manā dvēselē cerībā aizmirst par tām. Es pati sev teicu, ka esmu grēciniece. Šī nakts apgrieza manu dzīvi kājām gaisā.
Pēc divām nedēļām kopā ar savu māsu es atkal gāju uz baznīcu, un šis vakars bija brīnišķīgs. Es jutu, ka manī rodas mierinājums, bet tajā pašā laikā, atcerēdama savu pagātni, man bija skumji, un šī sajūta nepameta mani visu vakaru. Vēl pēc divām dienām es atradu savas mātes veco Bībeli un sāku to lasīt. Pēc dažām lasīšanas minūtēm es ar rokām aizvēru savu seju un sāku raudāt. Pēkšņi es sapratu, ka viss, kas bija šajā grāmatā ir taisnība. Es sapratu, ka Dievs ir realitāte. Tie ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tagad es to zināju. Es sapratu, ka tas ir tieši tas, ko esmu meklējusi visus šos gadus. Es raudāju no laimes. Tagad es zināju, ka Dievs no Bībeles aicina mani izglābties. Viņš man atklājās. Tā bija liela atšķirība starp ticību Dievam, kas tika uzspiesta un ticību, kad tu personīgi esi saticis Dievu. Es biju satriekta. Pēc visiem šiem briesmīgajiem gadiem esmu sapratusi, ka Dievs ir reāls un viņš mani mīl!


Mana dzīve sāka mainīties. Es sāku lasīt Bībeli un apmeklēt nodarbības Bībeles klasē. Sāku regulāri apmeklēt baznīcu. Es uzdevu Stivenam, mūsu mācītājam, jautājumus, kas radījās manā galvā Bībeles lasīšanas laikā, un viņš uz tiem man atbildējis. Stundām, nakts vidū es lūdzos un lasīju Bībeli vai arī runāju ar Dievu, atklājot Viņam savas domas un jūtas. Tas bija visbrīnišķīgākais laiks. Tai pašā laikā tas bija arī visgrūtākais laiks, jo man bija jānonāk saticībā ar tēlu, ko man bija atklāijs Dievs. Tas bija līdzīgs tam, it kā viņš pasniedzis man spoguli un es ieraudzīju sevi no malas. Tieši tas man palīdzēja izprast, ka es esmu bijusi samaitāta un grēcīga un man bija nepieciešama Dieva piedošana. Apmēram pēc trīm mēnešiem es tiku kristīta.
Kopš manas izglābšanas laika mana dzīve kļuva pavisam cita, tā kļuva prieka un cerību pilna. Es arī kļuvu par citu cilvēku. Šobrīd es esmu laimīga un mīlēta, labākas manas pagājušās dzīves mirkļi ir niecīgas salīdzinājumā ar tagadējo dzīvi. Pat ja man rodas kādas grūtības, es zinu – Dievs ir man klāt un man nav bail. Viss, kas man ir jāzina par to, kā dzīvot un rīkoties, es varu atrast Bībelē un ar Dieva palīdzību es cenšos dzīvot pēc Viņa baušļiem. Tāpat Dievs man palīdzēja atjaunot zaudētas attiecības ar tuviniekiem. Tas, par ko agrāk es pat nevarēju sapņot, kļuva par iespējamo tagad. Dievs ne tikai iedevis man solījumu būt kopā ar Viņu mūžībā, bet arī palīdz man dzīvot te un tagad. Agrāk es dzīvoju tā kā uzskatīju par pareizo, un taisnību sakot, mana dzīve nebija veiksmīga. No tā laika, kad Dievs mani pieņēmis un es ļāvu Viņam palīdzēt sev, sākas mana jaunā dzīve. Es atkal esmu laimīga un mans vīrs Nils mīl mani. Viņš pieņēmis manu dēlu kā paša dēlu.
Es gribu jums teikt, ka Dievs mīl jūs un gaida katru, lai griezt pie sevis!!! Jā, tieši griezt, jo tikai pateicoties Viņa gribai mēs esam nākuši šajā pasaulē.
Ziniet, jums nav nepieciešams darīt labus darbus, lai iegūtu Dieva atbalstu un atzinumu, jums nav jālūdzas kādā īpašā veidā, lai Dievs sadzirdētu jūs.Viss, kas jums jādara – ļaut Viņam ieiet jūsu dzīvē. Ļaujiet Viņam to, un redzēsiet par kādu brīnišķīgu var būt dzīve.

Es zinu, ka Dievs mani mīl un mīlēja agrāk, Viņš tikai gaidīja manu aicinājumu.
Man bija pārticīga dzīve, un es pat nedomāju par Dievu. Par laimi, Viņš piesaistīja manu uzmanību caur dažādām bēdām. Kad es izšķīros, es griezos pēc palīdzības un mierinājuma pie savas ģimenes. Kad Šons aizgāja bojā, es meklēju atbalstu viņa ģimenes lokā. Kad mana dzīve sašķēlās drupās, man neviens nav palīdzējis, un man pašai nebija spēka cīnīties. Izmisumā es griezos pie Dieva un atradu Viņu sava tuvumā. Es biju ateiste divdesmit gadus, uzskatīdama, ka tiešam dzīvoju. Bet Dievs man dāvinājis citu pārāku dzīvi – dzīvi, kas ved mūžībā!